Blogs - Page 47 of

Ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā

Viss, par ko šai romānā rakstīts, ir autora izdomājums.

Homo novus - Anslavs Eglitis by firmaartcom - Issuu

Ātrvilciena Parīze-Berlīne-Rīga pasažieris, plandīdams uzkrītoši platstrīpainu mēteli, tik elastīgi nolēca uz perona, ka pat pelni nenobira no cigaretes, ko viņš eleganti turēja smalkā, Rīgā neredzētā, caurumainā zivs ādas cimdā ietērptā rokā. Viņš pameta paviršu skatienu visapkārt un nicīgi savilka virslūpu, kuru greznoja šaura ūsu zimziņa, kā teikdams: te nu mēs atkal esam vecajā, garlaicīgajā Rīgā.

Pat neatskatījies uz nesēju, kas stīvējās ap viņa somām, jauneklis knašiem soļiem devās uz izeju. Viņa gaitai, kustībām, skatienam piemita īpaša augstprātīga nevērība, kas radīja īgnumu, bet savādā kārtā arī valdzināja. Tiklīdz atbraucējs iegāja stacijā, no sagaidītāju bara iznira neliels, apaļīgs, gadus trīsdesmit vecs vīrelis dzeltenu, viegli bakurētainu seju kā siera riteni, arī it iznesīgi un glumi tērpies, kaut gan visnotaļ tikai tepat Rīgā pērkamās mantās.

Šorīt saukuši mācītāju, — sacīja sagaidītājs, ieķerdamies Eižēnam elkonī. Abi braši devās uz izeju. No vilciena, kas pienāca no Vecgulbenes, lēni un apdomīgi iztuntuļojās labā pašaustā vadmalā tērpies jauneklis.

Izdevēju grupa Šeit ir iedvesmojošs stāsts par bērna garīgo ceļojumu bezgalīga prieka pasaulē.

Siksnā uz pleca viņam karājās liela ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā kaste ar piesprādzētu saliekamo glezturi. Vienā rokā viņš nesa segu saini, otrā — prāvu nekrāsota koka lādi, kuras plānais dzelzs rokturis nelādzīgi grauzās rokā.

Pēc katriem divdesmit soļiem nešļavas vajadzēja likt zemē un pūtināt rokas. Ik reizes, kad drūzmā kāds uzgrūdās, jauneklis atvainodamies pasmaidīja biklu, iestingušu smaidu. Viņš kustējās tik skopi, cik vien iespējams, — elkoņus turēja cieši piespiestus ķermenim, apkārt raudzījās tikai šķielēdams, kā neuzdrošinādamies brīvi grozīt galvu.

Šī biklība neļāva arī pilnīgi atliekt muguru, un tāpēc viņš gāja mazliet uzkūcis. Citādi slaidais un spēcīgais augums bija bez vainas un pašaurā, pakaulainā seja zem pelēku matu kušķa savā jauneklīgajā vīrišķībā, ja emitenta reģistrēta opcija taisni skaista, tad noteikti glīta. Stacijas durvīs visi trīs nācēji sastapās.

Šinī brīdī drūzmā pavīdēja kāda apaļa un sārta, drusku mūsaiņa, vīzīgi smīnoša seja. Smīnēja viss — sārtie vaigi, mazais, uzrautais degunelis, šaurā, mazā bērna mutīte, un tikai spīvās, ļoti gaišās acis šajā vieglprātīgajā palaidņa puikas ģīmī liecināja, ka tās pieder nobriedušam vīram. Vai arī jūs viņam gribējāt paglaimot, uzrunādams kā kultūras nesēju? Sveiki, Kurcuma kungs, steigā nepamanīju, — samulsis murmināja Eižēna pavadonis. Sveiki, Žibeikas kungs, jūs īstā laikā ierodaties Rīgā!

Eižēns sašķieba lūpas ar tik aristokrātisku nicināšanu, ka droši samulsinātu katru, tikai ne Kurcumu. Nekavējiet laiku, steidziet spodrināt savu visziņa slavu un iztaurējiet, ka Ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā Žibeika ir klāt!

Ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā pamāja ormanim, palīdzēja Eižēnam iekāpt, un abi, tālāk neko nevaicādami, mudīgi aizbrauca. Kurcums pašapmierināti sabāza rokas diezgan apbružāto svārku kabatās un, atgādinādams palaidņa puiku vairāk kā jebkad, ļāva gājēju straumei aiznest sevi līdz tuvākai tramvaja piestātnei.

Aiz muguras viņam visu laiku kaut kas klabēja, džerkstēja, sitās gar bruģi un pēdīgi atskanēja arī daudzbalsīga rāšanās: — Ko jūs te maisāties visiem pa kājām? Drāžas kā negudrs, kur tik biezāks!

Pievāciet tos žuburus! Kurcums atskatījās un ieraudzīja neveiklo icyu iespēju stratēģijas, kas, tikko vairs spēdams noturēt savu lādi un saini, klupdams krizdams mocījās uz piestātni.

Krāsu kaste ar piesprādzēto glezturi bija sagriezusies pavisam šķērsu mugurai un bukņīja gājējus pa labi un kreisi. Beidzot viņš nometa lādi un segu saini uz šaurā piestātnes trotuāra tieši blakus Kurcumam, atgrūda cepuri pakausī un, dziļi elsdams, berza samocītās plaukstas.

Biklā un piepūlē īdzīgā seja spīdēja vienos sviedros, pie pieres lipa garas matu šķipsnas. Atelsies jauneklis pamatīgi nopētīja tramvaja gaidītājus un, nolūkojies kādu uniformētu vīru — pret uniformām province laikam jūt uzticību —, sīki iztaujāja, kā un ar kuru tramvaju var aizbraukt līdz Pāvila baznīcai. Kad piestājās tramvajs, jauneklis sagrāba savas mantas un veicīgi metās pirmā vagona pirmajā platformā. Skaļi nosēkdamies, viņš uzstīvēja savu ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā lādi uz kāpnēm, bet gluži apjuka, kad konduktors viņam aizkrustoja ceļu un strupi raidīja projām.

Nu jauneklis metās vagonam uz otru galu, bet arī tur viņu saņēma saucieni: "Ar mantām uz piekabināmo vagonu! Kurcums ieinteresēts viņam sekoja. Tikko jauneklis bija nokrāvis savus saiņus uz sola un pats, laimīgi nopūzdamies, atkritis blakus, uzbruka jauna nelaime — konduktors noprasīja lieku biļeti par saiņiem.

Kā tad vilcienos var vest, cik grib? Tad jau es labāk būtu ormanī braucis. Kurcums piesēdās viņam un smīnīgi iejautājās: — Pirmo reizi Rīgā? Bet Kurcums neatlaidās: — Varēja gan radiņi atnākt priekšā, nebūtu vienam jāmaldās un jāstīvējas ar saiņiem.

Sievietēm ļoti patīk runāt. It īpaši ar vīriešiem.

Nemaz nezinu, vai vēl vecā vietā dzīvos. Centrālviesnīcu, — teica jauneklis un novērsās. Bet no Kurcuma tik lēti nevarēja tikt vaļā. Viņš paklaudzināja ar pirkstu pie jaunekļa krāsu kastes un noprasīja: — Uz akadēmiju? Latviešu māksliniekiem taču ir tikai viens ceļš: uz Rīgu. Tad jau jūs, kā sliktos romānos mēdz sacīt, taisāties iekarot Rīgu.

Es kļūstu liecinieks kādas slavenas karjeras sākumam. Cesvaine iekaro Rīgu!

  1. Но и хуже одновременно.
  2. Sāra. Bērna ceļojums bezgalīga prieka pasaulē (kolekcija)
  3. Blogs - Page 47 of

Vēlu laimes! Pēkšņi Kurcums izstiepa roku un satvēra skiču grāmatu, kas rēgojās jaunā gleznotājā arējā svārku kabatā. Pārāk pārsteigts, lai ko iebilstu, tas noblisināja tikai baltas acis. Ar vingrinātu roku Kurcums viena mirkli izšķirstīja albumu. Nozibēja vesela kaskāde seju, augumu, ainavu. Valšķa smīns uz brīdi nozuda no Kurcuma sejas, bet udensgaišās, žiglās acis piemiedzās. Viņš apstājās pie kāda zīmīga meitenes profila ar eģiptiski pabiezu, saldkairu virslūpu.

ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā

Drošās līnijas, brīžam izkusdamas gaismas lāmās, brīžam pazuzdamas plašos ēnu plankumojumos, piešķīra zīmējumam tvirtumu un maigumu. Jums skaista draudzene. Labu brīdi viņš cieši lūkojās jauneklī ar savādu, gandrīz apvainojoši pētīgu skatienu — kā ārsts jūrascūciņā, kurai tas taisās iešļircināt kādas pārbaudāmas zāles. Nāciet līdzi!

Laziest Way To Make $900/Day On Autopilot With Clickbank For Beginners (MAKE MONEY ONLINE)

Te ir jātver katra izdevība, bet katrā ķērienā ir risks. Ar to dūšu jums laikam ir tā, kā ir.

ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā

Maks vēl nav izcelts, — smējās Kurcums. Tur būs vesels bars mākslinieku.

ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā

Jūs viena rāvienā nodibināsit tādas pazīšanās, kādas gadiem nesameklēsit. Tā tieši no ceļa — ar visām mantām pie svešiem ļaudīm? Bet nebija tramvajs nobraucis ne pusi kvartāla, kāds viņu bikstīja pie piedurknes.

Jaunākie raksti

Vai tad es izskatos tik visgribīgs? Bet nu mudīgi laukā! Mēs jau esam nobraukuši labu gabalu garam. Jauneklis sagrāba savas mantas un ar lielu troksni un grabēšanu izklupa uz ielas. Bet jūs jau vilcinājāties nākt līdzi.

Pavisam aizelsies gleznotājs nolika nešļavas un berzēja savilktās plaukstas. Juris Upenājs. Oda pēc pelējuma, simtgadu mūriem un putekļiem tik stipri, ka gribējās šķaudīt. Kaut kur dziļumā skanēja balsis.

Populāri raksti

Abi uzmanīgi taustījās uz priekšu, tvarstīdami gan skabargainus dēļus, gan visādas grabažas. Beidzot Kurcums sataustīja durvis, kurās iegulās ar visu svaru.

Smagi berzēdamās gar grīdu, tās atvērās garā, krēslainā gaitenī, kam vienā pusē pacēlās malkas grēda, otrā blīvējās audeklu un tukšu rāmju strēķis.

Uz nelielā pakaramā bija sakabināts tik daudz mēteļu, ka tie kā kupla nasta aizsprostoja vai visu gaiteni. Cepures lielā skaitā mētājās uz malkas. Kamēr Upenājs novietoja pie malas savas mantas, Kurcums ierunājās ar īpašu, ņirdzīgu patosu, kurā tomēr, kā Upenājam likās, pēdīgi ieskanējās arī kas sirsnīgs: — Šī paspārne, Jurīti, kurā mēs tūdaļ ieiesim, ir viena no visvecākajām gleznotāju mītnēm Rīgā.

To apdzīvojušas veselas mākslinieku paaudzes. Te ir mitinājušās studijas — pilnas čakliem ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā cerību pilniem jaunekļiem, te savas pēdējās dienas nonīkuši veči, aizmirsti, atstāti, sarūgtināti. Te ir slēpies dažs drosmīgs tradīciju lauzējs un spītētājs, daža ģeniāla ažūra veida ienākumi šajā nejaukajā internetā uzliesmojusi šinī šķirbā un radies dažs slavens darbs, kas tagad grezno muzeju sienas.

Te vārguši neapdāvinātie, saluši un badojušies neveiklie, kaluši plānus intriganti, trakojuši un dzīrojuši nesātīgie; pat ar pašnāvnieka asinīm ir slacīta šī šķirbainā un izmīdītā grīda. Kamēr viņš, oratora pozā nostājies, tā runāja, atvērās durvis otrā gaiteņa galā — un parādījās neliels, apaļgalvains vīrs platu un bezgala labsirdīgu smaidu sejā. Tādu kā tevi es vienmēr iedomājos māksliniekā laimi — tuklu un smaidošu.

Ej, laimīte, tu pa priekšu, mēs tavāsi pēdiņās, — teica Kurcums, uzlika Bicēnam abas rokas uz pleciem, spēji apgrieza to apkārt un sev pa priekšu iestūma darbnīcā.

Она собралась с силами.