Kā padarīt sievieti mājās ar savām rokām

Tev mājās trūkst sievietes rokas, mamma bieži mēdza teikt. Man bija pieklājīga alga. Neatkarīgi no slodzes. Man bija strikts darba laiks un sociālo garantiju luksuspakete. Un gari atvaļinājumi. Darbs mani nekad nesteidzināja. Man nekad nebija jāsarauj, jāpārpūlas, jāpārcenšas. Es nekad nestrādāju virsstundas, neņēmu haltūras uz mājām, nepiestrādāju pie privātajiem.

Zinu, ka kolēģi mani apskauda. Bet nezinu, vai viņi gribētu mainīties darbiem. Un varētu.

Četri veidi, kā padarīt sievu laimīgu | baltumantojums.lv

Māja man bija liela, smalka un ērta. Ar plašu pagalmu. Bet par to sievietes roku — bija jau mammai taisnība. Viņas nāca un gāja, tiktāl nekādu problēmu. Tomēr neaizķērās. Pārāk liela daļa manis bija darbs.

• Atsauksmes par naudas pelnanu internet bitcoin maestro
• Jo vairāk dod sievietei, jo vairāk saņem no dzīves - DELFI
• Vairākas tendenču līnijas vienā diagrammā
• Whatsapp 0 ieteikumi Tā ir viena no visvairāk izplatītajām attiecību problēmām, par ko sievietes krata sirdis savām draudzenēm, mammām vai psihoterapeitam, — vīrietis pārāk daudz strādā.
• Vīrietis, kurš vienmēr ir darbā — Santa
• Satori | Mīlas māksla

Par kuru nezināja pat mamma. Arī viņai es pēc profesijas biju tas, kas dokumentos. Viņa nekad neuzzināja un arī neuzzinās īstenību. Diskrēcija ir mana ķermeņa daļa. Bet tagad saprotu, ka darba dēļ man nevarēja būt tuvs cilvēks, ar kuru dalīt visu dzīvi. Jo manu darbu nedala.

Džinsa Auduma Mugursoma. Mugursoma no Vecajiem Džinsiem ar Savām Rokām.

Kaut nekāds darbaholoķis es neesmu. Toties beigās man ir viss. Un labāk vēlāk, nekā sliktāk. Apprecējos, kad ritēja jau piektais desmits. Visu bitcoin likme samazinājās dzīvi izmainīja Žanna. Bez viņas es droši vien līdz pat kapa malai tikai nestu atbildību par kapa malām. Tagad esmu viņai pateicīgs. Bet toreiz, kad kā padarīt sievieti mājās ar savām rokām notika, biju gatavs viņai galvu noraut.

Ko vis nekādi nevarēja izdarīt. Vienkārši asociācijas. Šis vārds man iespiedies atmiņā no kriminālistikas simtgadei veltītās grāmatas. Tur bija tāda Žanna, kas nodarbojās ar to pašu, ar ko viņa, un tā nu es viņu tad arī saukšu.

Arī mani nesauca Hārons. Es pats kā padarīt sievieti mājās ar savām rokām saucu par hāronu. Ne mans vārds, bet darbs. Pēc dokumentiem un spožajām zīmotnēm biju vienkārši augsta ranga apsardzes dienesta virsnieks. Nevienā oficiālā papīrā ne pušplēsta zilbe neatklāja manu profesionālo specifiku.

Sabiedrība savās kā padarīt sievieti mājās ar savām rokām deleģē man īpaši atbildīgu uzdevumu, ko pati atzīst par nepieciešamu, bet — slēpj.

Nepieciešams, nepateicīgs arods, kas reti kuram pa spēkam. Un prātam. Vai tāds var būt necienījams? Valda uzskats Vai varbūt nevalda? Nekad neesmu to pārbaudījis. Labāk nepārbaudīt. Savu darbarīku es saucu par stiksu. Jo giljotīnas vārds cilvēkos raisa šermuļus.

Populārākie

Nē, ne kontekstā ar mani — jau teicu, ka par to nekad nerunāju. Vienkārši vārds kā tāds, ar savu skanējumu. Atkal ačgārnība. Giljotīna ir viens no lielākajiem civilizācijas soļiem humanizācijas augšupceļā, anestēzijas priekšvēstnesis. Man nudien negribētos šobrīd iegrimt antīko un viduslaiku instrumentu un procesu svilinoši asiņainajās finesēs.

Ko ar savu parādīšanos maigi pārcirta mana stiksa. Un ģēnijs, kas rastu iespēju giljotinēt arī visus mūsu vajadzībām nonāvējamos zvēriņus, vispasaules dzīvniektiesību aizstāvjiem būtu vienkārši jāapzeltī.

Pēc nāves, es domāju, ne jau par sodu. Var uzskatīt arī citādi — ka darbarīks biju es. Kopā ar stiksu.

Jo mēs bijām viens vesels. Bez manis tā savu darbu neveica. Savukārt es ar to nekad neīstenoju savus lēmumus. Es pats biju instruments. Izdarīju, ko tauta vēlas izdarīt, nevēloties darīt. Jo tauta — tas nav viens vesels. Vismaz vārdos tā dažkārt tomēr vēlējās darīt manu darbu pati savām rokām — un ne jau ar giljotīnas anestēziju, nē, ar antīki viduslaicīgiem paņēmieniem.

Nezinu gan, kā veiktos darbos. Bet labi, ka ir hārons, kas pasargā mūs no atbildes, kā būtu tad, ja nebūtu, kā ir. Savus klientus es saucu par — klientiem.

Sieviete skatās uz detaļām, vīrietis — uz siluetu kopumā Kā mēs zinām, vīrietis ir mednieks. Tāpēc viņa redze darbojas pilnīgi savādāk, nekā sievietei. Viņš redz tālāk un novērtē galvenokārt objekta kontūras. Viņam vajag redzēt gazeli no attāluma, lai piezagtos tai un nomedītu. Tāpēc viss, ko viņš novērtēs, uzmetot tev pirmo acu skatienu, ir kontūras.

Neteiksim, ka mīlēju viņus. Man nudien negribētos šobrīd iegrimt manu klientu likteņa kruzuļu asiņainajās finesēs, bet mīlu tās parasti neraisīja.

Es viņus cienīju. Es sniedzu pakalpojumu, viņi to saņēma. Viņi uz mani paļāvās, es viņus nepievīlu. Vai es biju viņu izvēle? Tā nav mana daļa. Arī es neizvēlējos viņus un viņiem sniedzamo pakalpojumu. Viss iepriekš definēts, katram sava loma, pašu rokās tikai izpildījums.

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!

Bet mani klienti varēja vienmēr būt droši par izpildījuma augstāko kvalitāti. Un viss. Kas ir izpildījuma kvalitāte, arī nenoteicu es. Kas bija jau nepieminēto benžu izpildījuma mērs? Ciešanu skaudruma un ilguma reizinājums? Es nebiju bende, bet gan rīks, kas paredzēts tieši pretējam: pēc iespējas acumirklīgai nesāpīgai klienta pārdalei. Divās nevienādās pusēs.

Stāsts par vīrieti

Vienā, kas iekrīt grozā. Kas pieņēmusi lēmumus, kuru dēļ klients ir mans klients. Un otrā, kas neko nav izlēmusi, tikai izpildījusi to, ko pirmā definējusi. Tāpat kā es.

Vīrieši dara miljoniem lietu, kuras sievietes vienkārši nesaprot.

Lai par ko arī klients būtu sodīts, es viņu saņēmu jau tiesas šķīstītu un aizvadīju, figurāli izsakoties, dieva mierā. Figurāli, jo esmu neticīgais, tāpat kā mani klienti. Bet arī neticīgie mēdz priekš nāves vaiga meklēt kapelāna mierinājumu. Mani klienti melnsvārci nelietoja. Pat ticīgie ne.

Viņiem biju es. Ar to es atšķīros. Es pavadīju ar klientu kopā viņa dzīves nogali. Ne tikai eksekūcijas brīdi, kā bende. Es biju tas, kas klientu viņa pēdējā nogrieznī pastāvīgi apmeklē, aprunājas, uzklausa, remdina. Kas noskaidro viņa pēdējo vēlēšanos un gādā par tās izpildi.

Klienti aizejot man bieži mēģinājuši ko uzdāvināt. Nekā liela jau nāviniekam nav pie dvēseles. Cits — grāmatu, ko pēdējo kamerā lasījis. Cits — laulības gredzenu. Viens trakais sev izdauzīja pret restēm zelta zobu — sak, ja neņemsi, citi tāpat tak bezpalīdzīgo galvu aptīrīs, zeltu jau krāsnī nemetīs. Bet šajā ziņā man bija nelokāms princips: es nepieņēmu neko.

Man nav nekādu sasodītu suvenīru no savām darba uzvarām. Nedz fotogrāfiju. Nudien nezinātu, kur ko tādu grūst. Es izdzīvoju katra mana klienta dzīvi viņa pēdējās dienas kā savu, bet ar naža kritienu viņš man bija nocirsts, manā dzīvē viņš nepalika. Esmu dalījis arī netaisnu spriedumu. Ne jau morāli. Sadalīju fiziski.

Kā vēlāk izrādījās. Skarbi, protams. Bet esmu vien nāvnesis, akls ierocis taisnās tiesas rokās. Un kā tāds biju viņam laime nelaimē. Piedod, draugs: liktenis mēdz būt netaisns, bet tieši ar mani tev paveicās nudien vairāk nekā tikpat nevainīgiem ugunsgrēka vai trakumsērgas upuriem. Klientes man bijušas ārkārtīgi reti. Varbūt tāpēc bija grūtāk saglabāt pret viņām to pašu kalpotāja cieņu. Bez naida un pārmetuma.