Literatūra par iespējām

Dzeja parasti ir rakstīta saistītā valodā, tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskumssubjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Pastāv dažādi mēģinājumi klasificēt dzeju, taču neviens no tiem nespēj aptvert dzeju pilnībā.

Dzeju literatūra par iespējām mēģināt klasificēt pēc tās tematikas filosofiskā, meditatīvā, liriskā dzeja u. Tā kā Proza ir rakstīta nesaistītā valodā, tās raksturīgas iezīmes ir sižetiskumsmazāka tēlainība nekā dzejai tomēr bieži vien, it īpaši Tradicionālie prozas pamatžanri ir romānsstāstsnoveleliterārā pasakaesejaminiatūratēlojumshumoreska.

Taču Piemēram, Dramaturģijas darbi lugas pamatā ir rakstīti sarunu formā un paredzēti iestudēšanai teātrī.

Dramaturģijas pamatžanri ir traģēdijadrāmatraģikomēdijakomēdija. Liroepika apvieno dzejas un prozas dažreiz arī dramaturģijas iezīmes: tā rakstīta saistītā valodā un ir vēstījoša un sižetiska.

Prasmīgāka sadarbība ar sevi un citiem: Eneagramma ar Elīnu Spēlmani

Liroepikas pamatžanri ir eposspoēmabalādesāgafabula. Literatūrzinātne[ labot šo sadaļu labot pirmkodu ] Jana Dāvidsa Hēma glezna "Klusā daba ar grāmatām" Literatūrzinātne pēta daiļliteratūru dažādos aspektos.

Latviešu tradīcijā, balstoties uz literatūra par iespējām tradīciju, literatūrzinātnei ir trīs savstarpēji cieši saistītas apakšnozares:.