Tiesības garantē iespējas, Pilsoniskās un politiskās tiesības

TIESĪBU AKTI Cilvēka pamattiesības I — likumdošana un tiesības uz dzīvību Cilvēktiesības ir tiesiskas valsts principa saturiskais kodols, kas garantē ikvienam cilvēkam viņa personisko brīvību tiesības garantē iespējas noteic valsts varas robežas pār cilvēku.

FOTO: Freepik Kopš ir pieņemts regulējums, kas noteiktās sabiedriskās vietās liek obligāti lietot mutes un deguna aizsegu, un sabiedriskā transporta kontrolieriem piešķirtas tiesības izsēdināt pasažieri bez tā, interneta vidē daudzi, atsaucoties uz atsevišķiem Latvijas Republikas Satversmes pantiem, norāda, ka tiek pārkāptas cilvēka pamattiesības.

Cilvēka pamattiesības (II) – ierobežojamas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības

LV portāls divu publikāciju sērijā tuvāk aplūko, kāda nozīme ir valsts konstitūcijai, ko nozīmē Satversmes iztulkošana, kas ir cilvēktiesības, kā juridiskajā literatūrā tiek tulkoti pēdējā laikā bieži pieminētais Satversmes Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas jātulko sistēmiski — jeb jānoskaidro tiesību normas jēga saistībā ar citām tiesību normām.

Satversmes teksta lakonisma un abstraktuma dēļ tās iztulkošanas nepieciešamība rodas daudz biežāk nekā citās tiesību nozarēs.

Birokrātiskās administrācijas rokās atrodas liels likumīgu pilnvaru klāsts, kuras kopējā labuma vārdā var tikt vērstas pret pilsoņiem. Likumdevējs likumdošanas procesā izlemj tos jautājumus, kurus uzskata par svarīgākajiem, un pilnvaro MK vai citu valsts institūciju izdot tiesību normas, kas nepieciešamas likumu īstenošanai.

Tiesības uz dzīvību uzliek tiesības garantē iespējas pienākumu veikt nopietnus pasākumus dzīvības saglabāšanai, piemēram samazināt bērnu mirstību, likvidēt badu un epidēmijas. Tiesības garantē iespējas pirmajā daļā tiek aplūkota valsts konstitūcijas, Satversmes iztulkošanas un cilvēktiesību nozīme, kā arī tas, kā juridiskajā literatūrā tiek tulkots Satversmes Tā raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot ne vien viss darbojas demonstrācijas kontā, bet arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos, kultūras un citus ārpusjuridiskos faktorus, kas raksturo attiecīgo valsti.

Tiesības garantē iespējas tiesību zinātnē atzīts, ka konstitūcija ir pamatlikums, saskaņā ar kuru tiek organizēta valsts pārvaldīšana un kurš noteic personas attiecības ar valsti un sabiedrību. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma APL Proti, ja tiek konstatēta pretruna starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, tiek piemērota tā tiesību norma, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

Vienlaikus Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas jātulko sistēmiski 3 — jeb jānoskaidro tiesību normas jēga saistībā ar citām tiesību normām. Tādējādi konstitucionālajā praksē ne tik tiesības garantē iespējas nozīme ir Satversmes burtam, bet gan pareizai interpretācijai iztulkošanaikas atbilst Satversmes garam.

Satversmes iztulkošana nozīmē Satversmes teksta pārvēršanu tiesiskā regulējumā, t. Iztulkošanas uzdevums ir izdarīt konstitucionāli pareizu slēdzienu par konstitūcijas normas tvērumu un pamatot to, tādējādi radot tiesisko noteiktību un skaidrību par konstitucionālo regulējumu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tomēr tas nenozīmē cilvēktiesību absolutizāciju. Likumdošanas tiesības jeb Satversmes Kā atzinusi Satversmes tiesa, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam Saeimai visi jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam.

Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību. Lemjot par pilnvarojumu, likumdevējam ir pienākums apsvērt konkrētā jautājuma nozīmīgumu un saistību ar pamattiesībām.

Skatīt Cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība.

Tātad tikai tad, ja Saeima, deleģējot MK izstrādāt regulējumu kādā jautājumā, ir ievērojusi Satversmē noteikto valsts varas dalīšanas principu, MK ir tiesības izdot ārējos tiesības garantē iespējas aktus.

Valsts varas dalīšanas princips Valsta varas dalīšanas princips ir viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem, kas nozīmē, ka valsts vara funkcionāli ir sadalīta trijās daļās: likumdošanas varā; izpildvarā; tiesu varā. Tomēr šāda strikta pieeja neatbilstu vajadzībai pēc efektīvas valsts varas funkciju īstenošanas, jo objektīvi pastāvošā nepieciešamība noregulēt sarežģītus un tiesības garantē iespējas specifiskus jautājumus nav savietojama ar parlamentārās darbības noteikumiem.

Tādēļ ir atzīta vajadzība paredzēt izņēmumu no striktā varas atzaru nošķiršanas nosacījuma un dot iespēju parlamentam noteiktu daļu likumdošanas tiesību deleģēt citam varas atzaram, proti, izpildvarai jeb MK. Tiesības uz dzīvību ir fundamentālas tiesības, vienas no augstākajām vērtībām cilvēktiesību ietvaros.

Laidienu arhīvs

Vienlaikus no šīm tiesībām valstij neizriet pienākums, piemēram, nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis,